11 lietas par Grieķijas krīzi, kas jums jāzina
Grieķijas ieilgusī ekonomiskā krīze beidzot ir pārtapusi par pilnvērtīgu politisko un finanšu sabrukumu — bankas ir slēgtas, Grieķijas pilsoņu iespējas izņemt skaidru naudu bankomātos ir ierobežotas, Grieķijas parādsaistības pret citām Eiropas valstīm šķiet ļoti ticamas, un izredzes, ka valsts būs spiesta pamest Eiropas vienoto valūtu, izskatās ļoti spēcīgas.
Tomēr, neskatoties uz visu drāmu, pati Grieķija ir diezgan maza un ekonomiski margināla valsts. Līdz ar to daudzi komentāri par Grieķijas krīzi mazāk izgaismo reālo situāciju Grieķijā nekā rakstnieka politiskos uzskatus. Ja jūs patiešām vēlaties saprast Grieķija , tomēr šie ir galvenie fakti, kas jums jāzina.
1) Eirozona ir slikta ideja no ekonomikas viedokļa
Pirms jūs vainojat kādu konkrētu katastrofā Grieķijā, ir svarīgi saprast, ka eirozonas pamatkoncepcija ir ļoti kļūdaina. Ārvalstu novērotāji ideoloģiski tik dažādi kā Miltons Frīdmens un Pols Krugmens visu laiku ir teikuši, ka diezgan atšķirīgu Eiropas valstu grupas apvienošana vienotā valūtā beigtos ar asarām.
Ārvalstu pārliecība, ka eirozona ir slikta ideja, bija tik plaši izplatīta, ka 2009. gadā, pirms viss sabruka, Eiropas Savienība sagatavoja izsmejošu rakstu ar nosaukumu: 'Eiro: tas nevar notikt. Tā ir slikta ideja. Tas nepaliks. ASV ekonomisti par EMS, 1989.–2002.
Amerikāņi kļūdījās vienā no šīm lietām — tas vien, ka Eiropas Monetārā savienība ir slikta ideja, netraucēja ES to darīt, un tā vēl nav gluži sabrukusi, lai gan ir radījusi daudz ciešanu.
Tomēr pamatproblēma ir pavisam vienkārša. Kad konkrētas valsts ekonomika svārstās, viens no vienkāršākajiem veidiem, kā tai pielāgoties, ir tās valūtas vērtības samazināšanās attiecībā pret citu valstu valūtām. Tas samazina valsts iedzīvotāju reālo pirktspēju — sliktās ziņas nevar apiet, taču tās pozitīvi ietekmē valsts eksportu un tūrismu. Citiem vārdiem sakot, tas ļauj valstij reaģēt uz ekonomisko krīzi, liekot cilvēkiem strādāt, lai radītu lietas.
Valsts, kas nav šo elastību, ir daudz lielāka iespēja absorbēt ekonomiskas sāpes ievadot ilgstošu periodu masveida bezdarbu. Kurš ir tas, kas notiek ar Grieķiju tagad.
2) Grieķija uzplauka eiro pirmajos gados
Lai saprastu abu grieķi emocionālo apņemšanos eirozonā un Eiropas skops attieksmi pret Grieķiju, ir svarīgi saprast, ka Grieķija piedzīvoja savvaļas uzplaukums pirmajos gados Eiropas monetāro savienību.
Pirms eiro ieviešanas dažādu valstu valdības maksāja ļoti atšķirīgas procentu likmes, jo aizdevēji zināja, ka pastāv valūtas devalvācijas risks. Jo īpaši Grieķija bija apgrūtināta ar augstām procentu likmēm, jo tās ekonomikas politika tika turēta zemā cieņā un tika plaši uzskatīts, ka valstij būs jāķeras pie devalvācijas.
Kad eiro stājās spēkā, šīs bažas izzuda — un, kļūdaini, tās netika aizstātas ar bažām par to, ka Grieķija atmaksās savus parādus —, kas noveda pie Grieķijas obligāciju procentu likmju krituma. Tas ļāva gan Grieķijas valdībai, gan Grieķijas privātajam sektoram nonākt neilgtspējīgā aizņemšanās reibumā, kas radīja ārkārtīgi strauju parādu izraisītu izaugsmi. Retrospektīvi, gan aizņēmējiem, gan aizdevējiem vajadzēja zināt labāk, bet tā tas ir.
3) Eirozona neizturas pret Grieķiju tā, kā Amerika izturas pret Kentuki
Masačūsetsa ir bijusi bagātāka par Kentuki tik ilgi, kamēr pastāv Kentuki, un tas neliecina par izmaiņām. Arī Kalifornija ir bagātāka nekā Aidaho. Tā kā Amerikas Savienotajās Valstīs ir nodokļu un izdevumu sistēma, kas pārskaita naudu no bagātiem cilvēkiem uz nabadzīgiem cilvēkiem, tā arī pārskaita naudu no bagātajiem štatiem uz nabadzīgajiem štatiem. Mēs varētu ierakstīt šo pārskaitījumu vēsturi kā lielu parādu, ko Kentuki ir parādā Masačūsetsai un kas kādreiz būs jāatmaksā.
Bet mēs nē. Un Masačūsetsas valdība netērē savu laiku, lasot Kentuki valdībai lekcijas par Masačūsetsas stila strukturālo reformu nepieciešamību, lai atdzīvinātu tās disfunkcionālo ekonomiku.
Amerikas Savienotās Valstis šajā ziņā nav unikālas. Londona un dienvidaustrumi subsidē Anglijas ziemeļus. Ziemeļitālija subsidē Itālijas dienvidus. Alberta un Ontario subsidē Atlantijas Kanādu. Bijusī Rietumvācija subsidē bijušo Austrumvāciju. Iemesls ir tāds, ka, tiklīdz noteiktās vietās ir izveidotas vērtīgas nozares, citiem reģioniem ir ļoti grūti pilnībā panākt — Ņujorka, Londona, Frankfurte, Milāna un Toronto visas kalpo par talantu piesaisti no visas valsts un prombūtnē. notiekošos pārskaitījumus atpakaļ uz nabadzīgākiem reģioniem, jūs redzētu bezgalīgas atšķirības.
Lai eirozona darbotos nevainojami, daļai no šīm šķērssubsīdijām būtu jābūt. Nodokļu maksātājiem Vācijā un Nīderlandē būtu jāapņemas pastāvīgi un nepārtraukti subsidēt Grieķiju un Portugāli, par to pārāk nemocot grieķus un portugāļus.
Tas, ka Vācijas un Nīderlandes vēlētāji nav sajūsmā par šo ideju, ir pilnīgi saprotams. Tas, ka viņi uzskata, ka valūtas savienībai ir saprātīgi darboties, neskatoties uz šāda veida pārvedumiem, ir mazāk saprotams.
4) Grieķijas parādu krīze ir vadīta šausmīgi
Pašreizējās krīzes saknes slēpjas neveiksmīgajā Grieķijas iepriekšējās parādu saistību nepildīšanas krīzes risināšanā. īru ekonomists Karls Velans ir uzrakstījis lielisku pārskatu tas tiem, kas gribētu, lai rakņāties dziļāk, bet plašā insultu:
- Grieķija bija parādā daudz naudas Eiropas privātajām bankām, ko tā nevarēja samaksāt.
- Tā vietā, lai Grieķija nemaksātu un pēc tam, iespējams, būtu jāglābj savas bankas, Eiropas valdības piešķīra Grieķijai milzīgus aizdevumus, lai Grieķija varētu samaksāt bankām to, ko tās ir parādā.
- Līdz ar to Grieķija palika parādā ārvalstu valdībām naudu, ko tā nevarēja samaksāt, un tas nostādīja Grieķiju politiskās padevības stāvoklī.
- Tas ļāva skārda kannu uz vairākiem gadiem (nav mazs sasniegums), taču tas nemainīja faktu, ka Grieķijai trūkst līdzekļu, lai samaksātu to, ko tā ir parādā, un ārvalstu valdībām trūkst līdzekļu, lai pārvaldītu Grieķiju.
Pašreizējā krīze ir tā, kas notiek, kad cilvēki pārstāj mēģināt izsist kannu.
Grieķijas valdība pieprasa, lai tā varētu pašai izvēlēties, kāda būs Grieķijas sabiedriskā politika, un Grieķijas Eiropas partneri pieprasa, lai Grieķija pilda savas saistības, ja tā vēlas viņu naudu.
5) Grieķijas vadošā politiskā partija Syriza pārdeva grieķu vēlētājus uz meliem
Savā veiksmīgajā 2015. gada vēlēšanu kampaņā Syriza paziņoja grieķu vēlētājiem to, ko tā gribēja dzirdēt: ka ir ceļš no taupības un ārējās politiskās kontroles murga, kurā Grieķija bija iekritusi. nedarīja ietver izstāšanos no eirozonas.
Tas vienkārši nebija taisnība.
Lai tā būtu patiesība, Eiropas valdībām bija jābūt gatavai izrakstīt Grieķijai tukšus čekus miljardu dolāru vērtībā. Tā nekādā ziņā nav traka ideja — atkal Kentuki saņem lielus, tukšus čekus no Masačūsetsas, jo tā viss notiek, taču tā bija acīmredzot eirozonā nestartējošs. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no Eiropas važām, jau sen ir Grieķijas izstāšanās no eirozonas. Vismaz par to ir aizdomas daži no Syriza rosinātājiem un kratītājiem zināja, ka tas tā ir, taču partija nevēlējās sūtīt to par sliktu vēlēšanu vēstījumu.
6) Syriza ir marginalizēta Eiropas politikā
Syriza nav Grieķijas tradicionālā kreisā spārna partija; tā ir cita, tālāk kreisi orientēta partija, kas izvirzījās pie varas, izspiežot tradicionālos Grieķijas sociāldemokrātus. Katrai Eiropas valstij ir savas politiskās partijas un partiju sistēma. Taču, vispārīgi runājot, Eiropas partijas ietilpst dažās lielās “ģimenēs”, kurām ir līdzīga ideoloģija un arī nozīmīgas starpvalstu institucionālās saites.
- Katrā valstī ir sociālistu, sociāldemokrātu vai leiboristu partija, kas ir lielākā kreisā centra partija.
- Katrā valstī ir vai nu Kristīgi demokrātiskā partija, “liberāla” (tāpat kā ASV libertāra atšķaidīta versija) partija, vai arī abas, kas ietver galvenos labējos.
- Daudzās valstīs ir Zaļā partija, kas ideoloģiski ir kreisi, bet ar augstāku balsu bāzi nekā tradicionālajai Sociāldemokrātiskajai partijai.
- Daudzās valstīs ir populistiska pret imigrantiem vērsta partija, kas politiski kopumā ir labēja, taču bieži vien darbojas ar iedomību, ka imigrantu izstumšana varētu stiprināt labklājības valsti.
- Daudzās valstīs ir daudz kreisā puse, bieži vien ar institucionālo mantojumu, kas saistīts ar vietējo Komunistiskās partijas.
Mūsdienu Eiropā Grieķija ir tikai valsts, kuras koalīcijas valdību vada galēji kreisā partija. Patiešām, galēji kreisajām partijām ir nekad vadīja koalīciju jebkurā citā Eiropas valstī. Un daudzās Eiropas valstīs, tostarp Vācijā, Francijā un Spānijā, galēji kreiso partiju un centriski kreiso partiju attiecības nav labi.
Līdz ar to Eiropā, tostarp kreiso partiju vidū, valda diezgan plašs noskaņojums, ka Syriza izkrišana no varas ir apsveicama.
7) Taupība ir maldināšana
' #Grieķija ir atteikusies spert stingros soļus, ko ir spērušas citas krīzes pārņemtās valstis”. Tiešām? pic.twitter.com/5dO7za2Wmt
— Saimons Tilfords (@SimonTilford) 2015. gada 29. jūnijs Jūs daudz dzirdat par 'taupību' Grieķijas situācijas kontekstā. Daļēji tas ir tāpēc, ka Grieķijas fiskālā politika pēdējos vairākus gadus ir bijusi ļoti taupīga, valdībai samazinot izdevumus krasāk nekā jebkurā citā Eiropā.
Bet pārsvarā jūs daudz dzirdat par taupību, jo taupība bija ļoti reāla problēma Lielbritānijas un Amerikas politikā daudzos attiecīgajos gados, un, lasot rakstu internetā angļu valodā, jūs saskaraties ar amerikāņu un britu raizēm.
Tomēr Grieķijas gadījumā taupība lielākoties ir sarkanā siļķe.
ASV vai Apvienotajā Karalistē taupība bija izvēle: finanšu tirgi ar prieku turpināja aizdot abām valstīm arvien vairāk naudas, lai mīkstinātu to lejupslīdi.
Taču Grieķijas valdībai nebija izvēles: tā nevarēja radīt lielāku budžeta deficītu. Neviens viņiem naudu neaizdotu! Grieķijas Eiropas partneri ir pieprasījuši no Grieķijas valdības lielu taupību apmaiņā pret savu naudu, taču tās trūkuma dēļ Grieķijas fiskālā politika būtu jāpiemēro. vēl askētisks.
Bieži vien, kad cilvēki kritizē taupības pasākumus Grieķijā, viņi saka, ka Vācijai un Francijai vajadzēja piešķirt Grieķijai vairāk naudas. Un varbūt viņiem vajadzēja! Taču viņi to nedarīja, un, ja šādas subsīdijas nebija, Grieķijai nebija iespējams īstenot stimulējošāku ekonomikas politiku.
8) Problēma ar to, ka Vācija pastāvīgi pieprasa reformas Grieķijā
Otra lieta, par ko jūs bieži dzirdat saistībā ar Grieķiju, ir 'strukturālā reforma', ko Grieķijas kreditori vēlas, lai valsts veiktu.
Tas ir viegli redzēt no plašās ekonomikas summāro ka Grieķija tiešām gūtu labumu no kāda veida reformu. Pat pie pirmskrīzes maksimumu, Grieķijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija daudz zemāks nekā IKP uz vienu iedzīvotāju Vācijā vai Nīderlandē . Un Grieķijas darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu bija zems pēc Eiropas standartiem .
Grieķu nodokļu savākšanas infrastruktūra bija legendarily neefektīva, un Grieķijas civildienests ir shot-cauri ar patronāža. Ja Grieķija izdevies sasniegt līmeni, vadības profesionalitāti un ekonomisko sniegumu vidējo Eiropas valstī, tad Grieķijas spēju atmaksāt aizdevumus tiktu ievērojami uzlabota.
Bet šeit ir problēma: ja Grieķijai izdotos sasniegt vidusmēra Eiropas valsts līmeņa pārvaldības profesionalitāti un ekonomiskos rādītājus, tas būtu arī lielisks jaunums Grieķijas pilsoņiem. Ja būtu daudz ideju, kas būtu nepārprotami efektīvas un politiski dzīvotspējīgas, Grieķijas ievēlētās valdības tās īstenotu pašas.
Ārējais spiediens un zināšanas var palīdzēt šajā jomā, bet tikai robežās. Grieķijas elite labi apzinās, kas ārvalstu elitesprāt viņiem būtu jādara, un 'vairāki eksperti no Vācijas un Somijas patiešām domā, ka mums tas būtu jādara' patiesībā nav arguments, kas pārtrauc politiskos sastrēgumus.
Tikmēr ārvalstu valdības pieprasa Grieķijai reformas arī politiskie aktieri. Līdz ar to ārējās prasības mēdz nesamērīgi koncentrēties uz lietām, kas ir būtiskas viņu pašu iekšpolitikā, nevis uz mainīgiem Grieķijas problēmu risinājumiem.
9) Eiropas interesēs ir sarežģīt Grieķijas situāciju
Grieķija ir netipiskajai Eiropā. Bet tas nav unikāls. Slēpjas aiz tā ir samērā vāji un salīdzinoši parādi ekonomika Portugāli un Spāniju, un varbūt pat Itālijā. Kad Grieķija stiffs tās ārējiem kreditoriem un draud atstāt eirozonai, kas padara kreditori brīnīties, vai Portugāle un Spānija un Itālija varētu kādreiz darīt to pašu.
Līdz ar to Eiropa kopumā ir ieinteresēta, lai viss, ko Grieķija dara, būtu pēc iespējas nekārtīgāks un sāpīgāks. Eiropai ir nepieciešams vēstījums Portugālei: 'Oho, tā bija katastrofa, izvairīsimies no tā, cik vien iespējams', nevis 'tas bija neērti, bet beigās izdevās.'
10) Tas, iespējams, jums nav svarīgi
Grieķijas situācija ir aizraujoša, un, protams, tā ir ļoti svarīga grieķu cilvēkiem. Bet atšķirībā no dažām agrākām Eiropas parādu drāmas atkārtojumiem, maz ticams, ka tas jūs ietekmēs.
Pēc mēnešiem (ja ne gadiem) ilgas ļoti publiskas ķildas Grieķijas defolts un aiziešana no eirozonas ir pilnībā paredzama. Jebkura finanšu iestāde, kas kaut nedaudz pievērsa uzmanību, zināja par šo iespēju, un, lai gan ziņas noteikti iekustina tirgus, nav iemesla domāt, ka tas izraisīs jebkāda veida paniku.
11) Ja jūs atpūšaties Grieķijā, jums jāņem līdzi skaidra nauda
Lielais izņēmums ir tad, ja plānojat atvaļinājumu uz Grieķiju. Ja tas tā ir, precedents Argentīnā (kura ir bijusi nedaudz līdzīgā situācijā) liek domāt, ka jūsu interesēs, iespējams, ir ievest valstī diezgan lielu daudzumu papīra naudas (gan dolārus, gan eiro), jo, iespējams, ir fiziska valūta. ir liels pieprasījums un banku sistēma ir kropļota. Grieķijas privātpersonām būs juridiskas grūtības pārvērst savu naudu ārvalstu valūtā, tāpēc, visticamāk, radīsies iespējas maksāt par lietām papīra dolāros ar lielu atlaidi salīdzinājumā ar oficiālo valūtas kursu.
Ja apsverat šo atvaļinājumu, noteikti izmantojiet to.
Patiesība ir tāda, ka tūrisma pieaugums ir viena no labākajām Grieķijas atveseļošanās iespējām. Valstij ir ļoti nepieciešami ārvalstu pircēji un lielāka ekonomiskā aktivitāte, un īstermiņā tūristu pirkumi, kurus piesaista lēti atvaļinājumi Grieķijā, ir viena no labākajām iespējām to īstenot. Pērciet lietas līdzņemšanai. Nosūtiet draugiem olīvu kopšanas paketes.
